Ąķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą
Latvijas Universitāte
Bibliotēku zinātnes un informācijas fakultāte
Antīkā literatūra
Konspekti
Antīkā literatūra
nepilna laika
1.kurss
Rīga/1999.gads
Sengrieķu literatūras periodizācija
(9.-18. gs.p.m.ē. -m.ē. 3.; 4.gs.)
|
1. Arhaiskais periods (9.-7.gs.p.m.ē.) |
Eposs (Varoņeposs) |
Homērs |
“Iliāda”, “Odiseja” |
||
|
Didaktiskais eposs |
Hēsiods |
“Darbi un dienas”, “Teogonija” |
|||
|
Fabula |
Ezops |
||||
|
2. Klasiskais periods (7.-4.gs.p.m.ē.) |
Lirika (elēģija un jambi) |
Kallins Tirtajs Mimnerms Arhilohs |
}7.gs.p.m.ē. |
||
|
Solons Teognīds |
}6.gs.p.m.ē. |
||||
|
Melika |
Alkajs Sapfo Anakrionts |
“Man apmulst prāts”, “Ziloņkaurokturis” “Jau mēness ir zudis skatam” “Steidzies puisēn...” |
|||
|
Koru lirika |
Pindars |
Pītiskā Epinīkija Etnas Hieronam |
|||
|
Traģēdija |
Eshils (545.-456.g.p.m.ē.) |
“Sasaistītais”, “Prometejs”, “Oresteja”, “Agamemnons” Horeforas - ziedotājs Eimenīdas - lebvēlīgās. |
|||
|
Sofokls (496.-406.g.p.m.ē.) |
“Antigone”, “Valdnieks Edips” |
||||
|
Eiripīds (484.-406.g.p.m.ē.) |
“Mēdijas”, “Hipolits”, “Trojietes”, “Helena”, “Orests”, “Elektra”, “Ifigēnija Aulīdā”, “Bakhantes” |
||||
|
Komēdija 1) Vecatiskā |
Aristofāns (450.-384.g.p.m.ē.) |
“Jātnieki”, “Mākoņi”, “”Lapsenes”, “Miers”, “Putni”, “Vardes”, “Bagātība”, “Aīstrate”, “Sievietes tautas sapulcē”, “Sievietes Tesmoforiju svētkos” |
|||
|
Atiskais posms (5. - 4. gs.p.m.ē.) |
Vēsturiskā proza |
Herodots (484.-424.g.p.m.ē.) |
|||
|
Tukidids (460.-400.g.p.m.ē.) |
“Vēsture” 8 grāmatas |
||||
|
Ksenofonts (430.-355.g.p.m.ē.) |
“Grieķijas vēsture” |
||||
|
Retoriskā proza |
Lizijs (459.-380.g.p.m.ē.) |
“Runa pret Eratostenu” |
|||
|
Demostens (384.-322.g.p.m.ē.) |
“Trešā runā pret Filipu” |
||||
|
Folozofiskā proza |
Platons (427.-347.g.p.m.ē.) |
“Valsts” |
|||
|
Aristotelis (384.-322.g.p.m.ē.) |
“Poētika” |
||||
|
3. Helēnisma laika literatūra (3.-1.gs.p.m.ē.) |
Menandrs (342.-392.g.p.m.ē.) |
“Īgņa”, “Šķīrējtiesa” |
|||
|
Teokrīts (310.-250.g.p.m.ē.) |
“Idilles”, Sirakūzietes” |
||||
|
Kallimahs (310.-240.g.p.m.ē.) |
“Tabulas”, “Cēloņi” |
||||
|
Rodas Apollonijs (295.-215.g.p.m.ē.) |
“Argonautika” |
||||
|
4. Romas laikmeta literatūra (1.gs.p.m.ē.- m.ē.4.gs.) |
Plūtahs (46.-120.g.m.ē.) |
“Morāles traktāti”, “Paralēlie dzīves apraksti” |
|||
|
Lukiāns (125.-180.g.m.ē.) |
“Mušas slavinājums”, “Bez mantojuma atstātais”, “Dievu sarunas”, “Jūras sarunas” |
||||
|
Longs (apm.2. vai 3.gs.m.ē.) |
“Dafnīds un Hloja” |
||||
Homērs
Nav īpaši vēsturisku ziņu. Viņš ir bijis akls, dievišķas iedvesmas apgarots dziesminieks. Apmēram septiņas pilsētas pretendē uz Homēra dzimteni. It kā viņš esot uzturējies Hijā. Vēlāk tur dzīvojoši homerīdi. Viņi izplatīja Homēra dzeju. Grieķu daiļliteratūras vissenākie pieminekļi ir eposi “Iliāda” un “Odiseja”, par kuru autoru tiek uzskatīts aklais dzejnieks Homērs. Tā domāja arī antīkajā pasaulē, lai gan jau tad konkrētu biogrāfisku ziņu par Homēru nebija. Viņa eposi, mainoties laikmetu literāri estētiskajām prasībām, vienmēr palika izcila dzejas meistardarba neatdarināms paraugs.
Par poēmu rašanos laiku ir domstarpības, bet apmēram 8.gs.p.m.ē. Tēmas ir par Trojas karu, kas norisinājās apmēram 13., 12.gs.p.m.ē. eposu vēstījums ir par pagātni. Homērs tajos iepin sava laika notikumus. Poēmā atrodams Mikēnu kultūrai piederoši motīvi. Mikēnu kultūras ziedu laiku 16., 12.gs.p.m.ē.
Eposos attēlotie notikumi saistīti ar grieķu (ahaju) karagājienu uz Troju (jeb Iliju), pilsētu Mazāzijā. “Iliāda” stāsta par Trojas aplenkšanas pēdējā, desmit? gada notikumiem; sižeta pamatā - stāsts par varoņa Ahilleja dusmām. Grieķu karavadoņa Aģamenona aizvainots, viņs atsacījies cīnīties, un grieķi nespēj gūt uzvaru pār trojiešiem, kamēr kaujās nepiedalās Ahillejs. Tomēr, uzzinot, ka nogalināts vina vistuvākais draugs Patrokls, saniknotais Ahillejs dodas kaujā un uzveic trojiešu vadoni Hektoru.
“Odiseja” ir nedaudz jaunāka poēma par “Iliādu”. Tā veltīta grieķu varoņa Odiseja piedzīvojumiem pēc Trojas kara, kad, jūras dieva Paseidona vajāts, viņš klejo desmit gadus, līdz atgriežas pie uzticīgās sievas Penelopes.
Varoņpoēmu saturu veidojis ne tikai bagāts grieķu folkloras un mitoloģijas materiāls un paša autora mākslinieciskā fantāzija, bet arī vēsturiski fakti. Troja patiesi eksistējusi. Arheoloģisko izrakumu rezultātā (tos uzsāka XIX gs. vācu tirgotājs H. Šlimanis) tika atklāti vairāki šis pilsētas kultūrslāņi. Viens no tiem slānis atbilst eposos attēlotajam Senajos ēģiptiešu un hetu XIV-XIII gs. p. m. ē. dokumentos minēti arī vairākkārtējie ahaju iebrukumi Mazāzijas piekrastē, ievērojamākais no kuriem, iespējams, bijis tā saucamais Trojas karš. Tā notikumi tiek attiecināti uz XIII gs. p. m. ē., kad Grieķijā un Egejas jūras salās vēl valda senā un bagātīgā Egejas kultūra (saukta arī par Krētas-Mikēnu kultūru - XVII-Xll gs. p. m. ē.). “Iliādā” un “Odisejā” atspoguļojas ne vien šis laikmets, bet arī daudzas iezīmes, kas raksturo IX-III gs. p. m. ē., tādēļ ar šiem gadsimtiem pieņemts saistīt eposu galīgās izveides laiku.
Grūti tomēr atdalīt patieso. Mezglos sapīto autora idealizēto vēstures notikumu kodolu no mītiem, kurus savukārt papildina fantastiski motīvi. Poēmām raksturīgi, ka līdzās grieķu un trojiešu varoņiem darbojās arī dievi, ne vien lemjot un virzot notikumu gaitu, bet reizēm arī aktīvi cīnoties kaujas laukā vienā vai otrā no karojošajām pusēm.
“Iliādas” un “Odisejas” māksliniecisko savdabīgumu veido varoņpoēmām tipisku izteiksmes līdzekļu kopums. “Tas ir episkajam stilam raksturīgais nesteidzīgs, plaši plūstošs vēstījums, tradicionāli vienādas vārdkopas, rindas, stāstījuma epizodēs. šādas tā saucamās formulas, pastāvīgie epiteti, plaši salīdzinājumi, krāšņi savā uzskatāmībā, heksametra pantmērs - būtiskākās šī stila iezīmes.”
Eposā nenoliedzami vienotā iecere un tās realizācijas mākslinieciskums nodrošināja Homēram spožu slavu jau antīkajā pasaulē un vairāk nekā 20 gadsimtus pēc tam. Tomēr jau senatnē radās jautājums par abu poēmu autoru: Homēram piedēvēja vēl virkni citu episku darbu, vēlāk uzskatīja, ka viņš sacerējis tikai “Iliādu” un “Odiseju”, bet daži hellēnisma laikmeta pētnieki “Odiseju” atzina par kāda cita dzejnieka darbu. Tā saucamais “Homēra jautājums” par plašu diskusiju objektu kļuva XVIII gs. beigās, kad vācu filologs F. Volfs izvirzīja domu: “Iliāda” un “Odiseja” esot atsevišķu dziesminieku dāžādā laikā sacerēti varoņstāsti, kuri vēlāk apkopoti un rediģēti. Tā šai jautājumā pakāpeniski iezīmējušies divi pamatvirzieni: unitāriju teorija (poēmas esot vienotas, un tām esot viens autors) un analītiķu teorija (eposi sastāvot no pastāvīgām daļām, kuras sacerētas dažādos laika posmos). Vairums mūsdienu zinātnieku aizstāv iespēju savienot abu uzskatu racionālākos pierādījumus: sengrieķu eposu veido dažādu vēsturisko laikposmu notikumi un mīti, kurus vienotā mākslinieciskā veselumā sakausējis viens autors (leģendārais Homērs).
Homēra poēmas nozīmīgi ietekmējušas vēlāko gadsimtu grieķu un romiešu literātūru un mākslu, bet ar Vergilija “Eneidas” starpniecību arī Rietumeiropas eposa attīstību.
Homēra “lliāda” un “Odiseja” ir un paliek savdabīgs sengrieķu kultūras simbols.
Hēsiods (8.-7.gs.p.m.ē.)
Hēsiods ir spilgti izteikta personība grieķu literatūrā.
Hēsioda dzīves laiku var noteikt tikai aptuveni 8.gs. beigas vai 7.gs. sākums p.m.ē. Viņš tātad ir Homēra eposa jaunākais laikabiedrs. Tajā laikā ģints kopienai sabrūkot un šķiru sabiedrībai veidojoties, Grieķijā strauji attīstījās privātīpašums, saasinājās šķiru cīņa. Naturālās saimniecības vietā stājās naudas saimniecība. Tas stipri ietekmēja sīkos un vidēji turīgos zemniekus, kas nonāca pilnīgā atkarībā no lielajiem zemes īpašniekiem. Hēsiods, būdams sīkais zemes īpašnieks, labi zināja zemnieku dzīves un darba apstākļus un runā par tiem didaktiskajā poēmā “Darbi un dienas”.
“Darbi un dienas” - šī didaktiskā poēma atšķiras no varoņu eposa ar to, ka tajā ir mazāk mitoloģiska materiāla, toties ar daudz lielāku tiešamību ienāk reālās dzīves attiecību attēlojumu. Pēc apjoma darbs ir neliels, bet satura ziņā nozīmīgs. Hesiods savā poēmā nerunā par tālo pagātni, bet vairāk pievēršas tagadnei par sava laika sasāpējušiem jautājumiem. Tiesas prāvas uzsākšanas iemesls bija poēmas sarakstīšana. Tiesas darbus uzsāka Hesioda brālis Perss, un piekukuļojot tiesu, panākt netaisnīgu lēmumu un atņem Hēsiodam mantojuma daļu.
Hēsiods izvirza uzdevumu - runāt patiesību. Poēmas pirmajā daļā Hēsiods runā par sociālo netaisnību, par valdniekiem liekēžiem, tiesnešu korumpētību, varmācību, patvaļu.
Viņš arī meklē līdzekļus kā to novērst, dod padomu savam brālim Persam neiesaistīties ķildās un izvairīties no skaļām sapulcēm, bet pievērsties darbam. Tāpat viņš ar ironiju runā par pērkamajiem ierēdņiem, valsts vīriem.
Hēsiods liek saprast, ka taisnība stāv augstāk par varu, bet cilvēks bieži vien to saprot tikai tad, kad nonācis jau nelaimē. Un netaisniem spriedumiem kā ēna līdzi nāk Zvērests, un Tiesa vienmēr tiecas uz mantkārīgiem ļaudīm, tā atnes tiem nelaimi, bet kas taisnīgi tiesā, tam pilsēta plaukst un zeļ, un tauta laimīgi dzīvo. Tur valda pārticība un saticība.
Hēsiods aicina valdniekus apsvērt vērīgi sirdī, kā spriest taisnīgu tiesu, jo tautai ir jāmaksā par valdnieku vainu. Ļaunumu ir pilna pasaule un ceļš uz to ir līdzens un viegli ejams.
Runājot par darbu Hēsiods aicina jau laikus domāt par ražu, lopiem, neko neatstāt nepadarītu, neko neatlikt uz pēdējo brīdi. Aicina neaizmirst mūžīgos dievus, kad cilvēks ir kļuvis bagāts, un ziedot tiem labāko no tā, kas tam pieder, tad arī dievs nenovērsīs savu laipno vaigu. Tāpat arī pievēršas cilvēku savstarpējām attiecībām. Viņš pamāca, kad zemniekiem sākt darbus, šai dienu uzskaitījumā labi saskatāmi grieķu tautas ticējumi. Lasot poēmu reizēm šķiet, ka autors dzīvi saskata drūmās krāsas, bet tomēr viņš tic taisnības uzvarai. “Darbos un dienās” var atrast daudzus sakāmvārdus un parunas, kas ir populāras un tiek lietotas vēl šodien. Daudzas rindas ir veltītas dabas tēlojumiem, bet tās vairs nav tik bagātīgi krāšņi aprakstītas kā Homēram, kaut gan arī Hesiods savos darbos ir izmantojis epitetus, salīdzinājumus un atkārtojumus.
“Teogonija” parāda izmaiņas šķiru sabiedrības iekārtā (piemēram pāreja no matriarhāta uz patriarhātu) mitoloģiski atspoguļojas teikās par veco dievu cīņu ar jaunajiem. Pamatā pasaules izcelšanās hronoloģija, pēc Hēsioda domām, vispirms bija Haoss - “tumšs tukšums”, Zeme un Erots - “mīlestība”. No Haosa un Zemes dažādās paaudzēs radās pārējās pasaules daļas - Erebs “Tumsība”, gaišais Ēters, Debsis, Jūra, Saule, Mēness. Hēsiods apraksta ne tikai reālus pielūgšanas objektus, kas grieķu kultūrā bija dievi, bet arī to spēku personifikācija, kurus viņš domāja kā cilvēkus rīcības ietekmētājus - Darbs, Aizmirstība, Bads, Skumjas, Kaujas, Slepkavības, Ķildas, Meli utt.
Ezops (apm. 6gs.p.m.ē)
Drošu vēsturisku ziņu nav, bet 5.gs.p.m.ē. vēsturnieks Hērdots apgalvoja, ka Ezops dzīvojis 6.gs.p.m.ē.), bijis vergs Samas salā un Delfos ticis nogalināts.
Ezopa fabulu motīvs ietverts morālēs, tajās uzsvērts, ka pasaulē valda ļaunums, ka liktenis ir mainīgs, bet nākotne nedroša un nenoteikta, ka nav jācenšas mainīt likteņa piešķirto stāvokli, jo izmaiņas var nest vēl lielāku nelaimi.
Fabulu personāži - dzīvnieki, augi, cilvēki, dievi - bet tie sevī nevienmēr ietver tās īpašības, kādas ir pierast personificēt ar tiem (skudra - strādīga, lapsa viltīga), bet arī pilnīgi pretēju īpašību paudēji (skudra - melīga un zaglīga)
Fabulu stils ir vienkāršs, skaidrs un lakonisks.
Kvints Horācijs Flaks (65.g. - 8.g. p.m.ē.)
Ziņas par viņa dzīvi atrodamas viņa darbos. Dzimis Dienviditālijā, Venosā. Tēvs brīvlaistais - tas bija kauna traips, kas nepameta Horāciju un radīja zināmu nepilnvērtības sajūtu, lai gan apzinājās savu nozīmīgumu Romas literatūrā. Studēja Romā grieķu un romiešu literatūru, retoriku, filozofiju. Vēlāk zināšanas papildina Atēnās. Studē stoiķu un Epikūra filozofiju. Iestājas republikāņu armijā 41.gadā piedalās kaujā pie Filipām pret Augustu un Antoniju. Kad cieta neveiksmi glābjas bēgot. Pēc amnestijas atgriežas Romā, bet viņa īpašumu konfiscē par labu oktaviāna veterāniem. Palicis bez līdzekļiem, Horācijs uzņemas rakstveža pienākumus un nodarbojas ar dzejošanu. Ar to iemanto Virgīlija draudzību, kurš ieved viņu Mecenāta pulciņā. drīz pēc Mecenāta nāves arī Horācijs mirst un tiek apglabāts blakus. Mecenāts bija tas, kas iepazīstināja Horāciju ar Augustu un tas viņam piedāvāja goda amatu, bet Horācijs atteicās, gribēdams sevi pasargāt no intrigām.
Slavu Horācijam atnesa “Satīras”, “Epodi”.
Pakāpeniski samierinājās ar jauno valsts iekārtu, kļuva par Augusta slavinātāju.
Horācija darbi tiek publicēti šādā secībā: Odas, Epodi, Gadsimta himna, Satīras un Vēstules. Te nav ievērota darbu tapšanas secība. “Satīras” un “Epodus” rakstījis savas literārās darbības sākumā.
“Satīras” - izdotas 1.gs. četrdesmitajos gados p.m.ē. divās grāmatās.
1.grāmta - 10 satīras
2.grāmata - 8 satīras.
Sarakstītas filozofiskajā dialoga formā daktilu heksametrā. Horācijs tās sauca par “Sarunām”. To valoda ir viegla, tuva Prozai.
“Satīrās” Horācijs pievēršas privātai dzīvei, skar morāli filozofiskas problēmas, sadzīves parādības, risina literatūras jautājumus. Izzobojot netikumus. “Satīras” - mistrojums formas un satura ziņā dažādi dzejoļi. “Satīru” dibinātājs - Lūcilijs 2.gs.p.m.ē. Horācijs pārmet Lūcilijam neizkoptu stilu. Horācija “credo” ir apvienot Romas seno dzejnieku idejas ar “jauno” dzejnieku sasniegumiem formas izveidē. “Satīrās” pauž savus filozofiskos uzskatus sintizējot epikūriešu un satīriķu mācības, iesaka baudīt dzīvi, bet būt pieticīgam, savaldīt kaislības, ievērot mēru.
Horācija morāle nav sausa, dragmatiska. Viņš pamāca ar labsirdīgu humoru - pasaka patiesību smejoties. Izsmej skopuļus, mantraušus, dzīru cienītājus, kaislības vergus. Visur šādi konkrēti piemēri, salīdzinājumi (piemēram, lauku miers - pilsētas burzma, lauku pele - pilsētas pele).
Savos darbos daudz runā pats par sevi, savu gādīgo tēvu, par Mecenātu. Vieglā stāstījumā pievēršas nopietniem tematiem, izmantojot fabulas, atziņas. “Satīrās” spilgti, tieši attēlo Romas dzīvi.
“Epodi” - piedzīvojums, jambu pantmērā saturēti dzejoļi, kas sastāv no divrindu strafām, kurās otrā vārsma ir īsāka par pirmo.
No Arhilaha Horācijs pārņēmis griezīgus jambus - pantmērus un aso toni. Bet “Epodu” saturs ir oriģināls, nav aizgūts no grieķiem.
“Epodos” izsmej cilvēku trūkumus, pievēršas dažādām dzīves parādībām. 2.epods - īpaši populārs, jo tajā runa ir par vienkārša zemnieka dzīvi, pēdējā strafā noskaidrojās, ka lauku idilles slavinājums ir liekulīgs. “Epodās” parādās Horācija politiskie uzskati, kas pakāpeniski mainās. “Epodas” jau parādās Oktaviāna - Augusta cildināšana, kas nav “Satīrās”.
“Odas” - četrās grāmatās, trīs iznāk 43.g.p.m.ē. bet ceturtā 33.g.p.m.ē.
Pieskaras filozofiski ētiskiem jautājumiem. Tāpat iet savu “zelta vidusceļu” - Horācija gudrību. Tiek cildināts Augusts un Romas valsts. “Odās” atspoguļojas ar Horācija personisku pārdzīvojumi. Raksta par mīlestību, bieži mainot mīlas objektu. Bet viņa mīlas dzeja nav jūtu īstenuma un kvēles. Tajā vairāk ir pārdomas, kas nesaviļņo lasītāju. Horācijs augsti vērtē draudzību. Viņš ieviesis romas literatūrā grieķu pantmērus un veidojis tos smalkākus. Ietekmējies no Alkaja, Anakreanta, Sapfas. “Odas” ir slavenākais Horācija darbs tieši ar sava satura bagātību, izteiksmes tēlainību.
17.gs.p.m.ē. sacer patriotisko “Gadsimta himnu”, un pēdējais darbs ir “Vēstuļu” grāmatas. Tās adresētas atsevišķām personām. Padziļina iepriekšējos darbos paustos uzskatus. Slavena ir otrās grāmatas trešā vēstule - “Dzejas māksla” - runā par dzejas teoriju, drāmu. “Vēstulē - 476 vārsmas. Skarti kompozīcijas, formas jautājumi. Prasība pēc viengabalainības, stila atbilstību saturam. Atturēšanās no lieka naturālisma. Vēršas pret dievu iejaukšanos lugas beigās, pret slepkavībām uz skatuves. Dzejas pamatā ir talanta un mākslas tehnikas salīdzinājums. “Dzejas māksla” ir literārās teorijas žanra pilnīgākais un labākais paraugs Romas literatūrā.
Publijs Ovīdijs (43.g.p.m.ē. - m.ē.18.g.)
Ovīdija literārā darbība saistīta ar Augusta valdīšanas 2.posmu.
Ovīdija biogrāfija ir viņa “Skumju elēģija” ceturtās grāmatas 10.elēģijā.
Dzimis Sulmonā. Cēlies no jātnieku dzimtas, ģimenē jaunākais dēls. Mācījies retoriku skolā Romā. Ovīdijam padevušas svazorijas, kurās nepieciešama bagāta iztēle un emocionalitāte. Pēc skolas beigšanas dodas uz Grieķiju un apmeklē Atēnas, kur padziļina savas zināšanas. Atgriežoties Romā strādā par policijas zemākās pakāpes ierēdni. Bet šis darbs viņu neinteresē un viņš nododas literatūrai. Izveidojas par sava laika populārāko dzejnieku Romā. Romu uzskata par savu dzimteni un ir laimīgs, ka var dzīvot Romā. Piecdesmit gadu vecumā, m.ē. 8.gadā, Ovīdijs tiek izraidīts trimdā uz Tomi pilsētu Melnās jūras piekrastē. Ar šo pilsētu sasitās II.posms Ovīdija dzīvē, no m.ē. 8.-18.gadam. Augustu neapmierināja Ovīdija literārā darbība. Dzejoļu krājums “Mīlas māksla” atklāja Augusta Romas sabiedrības apšaubāmo tikumību. Savā daiļrades I posmā Ovīdijs pret Augusta ētiskajām reformām izturas nenopietni un to Augusts uzskatīja par protestu, neuzticību. Ovīdijs mirst trimdā, m.ē. 18.gadā. Apbedīts netiek Romā, bet turpat trimdā.
Literāro darbību var iedalīt 3 posmos:
1) mīlas dzejas - “Mīlas dzeja”, “Mīlas elēģija”, “Varones”, “Mīlas māksla”, “Zāles pret mīlestību”;
2) reliģiski mitoloģiska satura poēmas - “Fāsti”, “Metamarfozas”;
3) trimdas laika dzeja (8.g.m.ē. -18.g.m.ē.) - “Skumjas elēģijas”, “Vēstules no Panta”
“Mīlas ēlēģijas” - piecas grāmatas. Sagādāja Ovīdijam mīlas dziedoņa slavu. Otrajā izdevumā iznāca trīs grāmatās. Mīlas ēlēģijas ir veltītas vienai varonei - Korinnai. Taču atšķirībā no Katulla korinnas, Ovīdija Korinna ir vairāk nosacīts tēls. Ovīdijs sniedz precīzu Korinnas ārējo portretu, bet neatklāj savas jūtas. Tai nav savas sejas, dvēseles, tā iemieso skaistu sievieti vispārīgā nozīmē. Ovīdijs mīlas žanrā ir ne tikai turpinātājs, bet arī novators.
Ovīdija mīlētājam mīlestība nav dziļš un vienreizējs piedzīvojums, bet gan viegla, aizraujosa rotaļa. Tas spēj mīlēt gan kundzi, gan viņas verdzeni.
“Varones” - piecpadsmit vēstules, kuras saviem prombūtnē esošajiem vīriem un mīļotajiem raksta grieķu mītu varones.
Visas vēstules ir par vienu tematu: šķiršanās, ilgas, vientulība, greizsirdības mokas, skumjas atmiņas par nelaimīgas mīlas sākumu, domas par nāvi, lūgums atgriezties.
Kautrīgā Penelope un kaislīgā Fedra, sentimentālā Enona un atriebīgā Medeja, pamestā Didona un ar varu šķirtā Brizeida katra savādi pārdzīvo savas jūtas.
Ovīdijs smeļ no dažādiem avotiem, viņš izmanto Homēru, traģēdijas, helenistisko poēziju, tēlojošās mākslas darbus. Arī pilnīgi pastāvīgi pārstrādā sižetus. Viņa varones gandrīz vienmēr ir bailīgas un nevarīgas, kā piemēram Ovīdija Didonai nav to iezīmju, kuras viņai bija devis Virgīlijs.
Apmēram ap to pašu laiku, kad Ovīdijs raksta “Varones”, top arī viņa traģēdija “Medeja”, kura līdz mūsdienām nav saglabājusies.
“Mīlas māksla” - savdabīga parodija.
I.daļa - par mīlas objektu atrašanu
II.daļa - par iekarošanu
III.daļa - par mīlestības saglabāšanu.
Pamācības vispirms sniegtas